1938. gadā Vācijas ķīmiķi Otto Hahns un Fritz Strassman, izmantojot neitronu bombardēšanu, varēja sadalīt urāna atomu divās gandrīz vienādās daļās. Šis notikums ir sākuma punkts kodolenerģijas un ieroču radīšanā.
Amerikas Savienotajās Valstīs pašlaik ir 652 pārvadātāji kodolieroču jomā un 1,350 kaujas komponenti tiem, Krievijas Federācijā - 527 pārvadātāji un 1 444 komponenti.
Ķīnas kodolarsenā jau ir ap 300 kaujas galviņu, un šis skaits katru gadu pieaug. Šī jautājuma izpēte tika atklāta Atomnētnieku biļetena publikācijā, analizējot kodolinformācijas programmas vadītāja Hans Christensen un viņa kolēģa Roberta Norisa sniegumu.
Kodolieroču attīstības projekts
ĶTR īsteno kodolieroču attīstības projektu, kas sākās 1980. gados. Bruņojumu papildina jaunākās ballistisko raķešu attīstības tendences, kas spēj sasniegt mērķus dažādos attālumos. Ir modernizēta starpkontinentālo ierīču palaišanas iekārta, tiek izstrādātas tā mobilās versijas.
Saskaņā ar pētījuma autoriem, aptuveni 300 kodolieroču galviņas var tikt piegādātas līdz 130 mērķiem un 48 jūras līdzekļiem, kā arī 20 lidmašīnām. Lielākā daļa munīcijas piegāžu vidējā jauda ir 250 kilotoni.
"Amerikas Savienotās Valstis izvietoja pretraķešu aizsardzības sistēmu Klusā okeāna reģionā, pēc tam ĶTR sāka uzstādīt atdalāmas galvas sastāvdaļas starpkontinentālajās raķetēs. Šim projektam būtu jārada jaunas iespējas militārpersonām," sacīja Hanss un Roberts. Viņi pieņem, ka sauszemes transportlīdzekļi var pārvadāt 166 šādas ieroču vienības.
Pastāv 3 Ķīnas zemūdenes, kas darbojas ar kodoliekārtu uz pastāvīgiem kaujas pienākumiem. Viņi uzstādīja 12 sistēmas raķešu palaišanai, kas var sasniegt mērķus līdz 7000 kilometriem. Tas paver iespēju ķerties pie Alaska, Guama, Havaju salām, Krievijas Federācijas un Indijas no Ķīnas krasta. Ja zemūdenes sāk virzīties uz austrumiem, raķetes var nokļūt Amerikas Savienoto Valstu teritorijā.
