Kopš Otrā pasaules kara beigām pasaules politiskā struktūra ir ieguvusi atšķirīgu formu. Padomju Savienības militārais un politiskais spēks, kas bija pastiprinājies pēc Vācijas sakāves un Austrumeiropas pro-komunistisko valstu rašanās, radīja divus politiskās ietekmes polus pasaulē. Eiropa tika sadalīta divās militārajās nometnēs. Rietumu demokrātijas valstu robežas galu galā tika pārveidotas par NATO robežām - jaunu militāro politisko bloku. Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas pēckara stratēģija nepārprotami bija vērsta uz komunistu ideoloģijas paplašināšanos un PSRS militārās un politiskās ietekmes ierobežošanu pasaules mērogā.
NATO aizsardzība ir kļuvusi par stūrakmeni aukstajam karam, kas nāca klajā turpmākajos gados. Līdz ar PSRS sabrukumu bloks ne tikai nezaudēja savu nozīmi, bet tieši pretēji, tas sāka paplašināties uz austrumiem un palielināja tās ietekmes sfēru bijušās Padomju Savienības valstu teritorijās.
Pirmkārt, Eiropā Apvienotās Karalistes aizbildnībā tika izveidots tā sauktais Briseles pakts, kurā bija Beļģija, Lielbritānija, Luksemburga un Nīderlande. Nedaudz vēlāk, jau pamatojoties uz Briseles dokumenta militāro politisko platformu, tika izveidota jauna militārā politiskā alianse. 1949. gada aprīlī NATO izveide ieguva patieso formu. Jaunās drošības organizācijas dibinātāji bija 12 Rietumeiropas valstu, tai skaitā Islande, Kanāda un Amerikas Savienotās Valstis.
Ziemeļatlantijas alianses izveides mērķi
Sākotnēji jauno militāro politisko bloku uzskatīja par aizsardzības pasākumu, kas spēj nodrošināt kolektīvo drošību Rietumeiropā un visā Ziemeļatlantijas reģionā. Tas ir ne tikai jaunā bloka organizatoriskajā struktūrā, bet arī tās nosaukumā. NATO (NATO) saīsinājums burtiski nozīmē Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, kas tulkota no angļu valodas, tas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācija.
Neskatoties uz to, ka jaunās organizācijas hartas galvenais mērķis bija aizsargāt katru dalībvalsti no alianses pret agresīviem uzbrukumiem no ārējiem ienaidniekiem, jaunizveidotās organizācijas mērķi bija atšķirīgi. Padomju Savienības prestiža pieaugums visā pasaulē pēc uzvaras pār Vāciju piespieda Rietumeiropas valstu valdības meklēt veidus un līdzekļus kolektīvai aizsardzībai pret PSRS militārās un politiskās ietekmes izplatīšanos. NATO nākotnes formai, bloka struktūrai bija paredzēts pieminēt to valstu brīvprātīgo apvienošanos, kuras īsteno kopīgas Rietumeiropas kultūras, sociālās un ekonomiskās vērtības.
Labie nodomi, kas noveda pie militārās aizsardzības savienības izveides, prasmīgi maskē Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas militāro un politisko aprindu vēlmi formalizēt militāro vienību leģitimitāti valstīs, kas atrodas pēc kara beigām. Sabiedroto karaspēku izvietojums Rietumvācijā, Itālijas un Norvēģijas teritorijā, kļuva par NATO cietokšņiem. Laika gaitā katras alianses dalībvalsts teritorijā tika izveidotas gaisa, jūras un armijas bāzes. Militāro bāzu un regulāro NATO vingrinājumu skaits nodrošināja labvēlīgu operatīvo un taktisko situāciju sabiedroto militāro veidojumu militārajai grupēšanai Eiropas teātrī Baltijas un Melnās jūras baseinos.
Izglītotās militārās aizsardzības alianses galvenās politiskās līnijas pamatā ir jebkādas iespējas paplašināt savu ietekmes sfēru. Militārās bāzes veidošana Tālajos Ziemeļos un dienvidos, Melnās jūras reģionā, visā Padomju Savienības sabiedroto rietumu robežu perimetrā, bija tiešs pierādījums bloka paplašināšanai. NATO īstenošanas plāns 1970. gadu vidū parādīja vēlmi, lai bloks militārajā vadībā radītu militārās sprieguma jostas ap ATS un PSRS valstīm. Bruņoto spēku reģionālo komandu jurisdikcijā esošajās militārajās bāzēs pastāvīgi bija kopīgo spēku vienības, izvietotas gaisa vienības un kodolraķešu iekārtas.
Militārās vienības organizatoriskā struktūra
Sākotnēji militāro politisko bloku veidoja 9 Rietumeiropas valstis, kas vienā reizē bija organizētās pretestības centrs pret Hitlera paplašināšanos vai kuru teritorijas vienā reizē bija vācu karaspēks. Apvienotās Karalistes un Francijas uzvarētāji kļuva par alianses dalībniekiem. Viņiem pievienojās Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Dānija, Norvēģija, Islande, Itālija un Portugāle. Jaunās militārās aizsardzības struktūras politisko nozīmi palielināja ASV un Kanādas dalība, kuru karaspēks bija Rietumvācijā un Itālijā.
NATO galvenā mītne bija Briselē. Beļģijas galvaspilsēta netika izraudzīta kā Ziemeļatlantijas bloka galvenais centrs. To veicināja ērta ģeogrāfiskā atrašanās vieta Beļģijā un šīs valsts aktīva līdzdalība jaunas organizācijas izveidē. Jaunās aizsardzības spēku galvenais militārais spēks bija Amerikas, Lielbritānijas un Kanādas karaspēks Eiropas kontinentā. Sabiedroto armijas vienības un gaisa bāzes atradās Islandē un Norvēģijā. Portugāles, Beļģijas, Nīderlandes un Itālijas teritorijā bija ierobežoti uzvarētāju valstu armiju kontingenti, balstīti aviācijas un jūras spēki. Regulāri tika veikti NATO vingrinājumi, kuros piedalījās militārajā blokā iesaistīto valstu armija, gaisa spēki un jūras spēki. Prakses mērķis bija izstrādāt bruņoto spēku mijiedarbību ar dažādu militāro struktūru, lai sasniegtu operatīvos taktiskos mērķus.
NATO armijai, kas ir vienota militārā vienība, kas izvietota sabiedroto valstu teritorijā, bija jākļūst par instrumentu, lai nodrošinātu alianses dalībvalstu kolektīvo drošību. Galvenais streiks Centrāleiropā sākotnēji piederēja Amerikas un Lielbritānijas ekspedīcijas spēkiem. Vēlāk, pievienojoties Vācijas Federatīvās Republikas blokam, Bundesvehas armijas vienības sāka spēlēt sitamo instrumentu lomu. Dienvidu malā galvenais alianses aizstāvēšanas slogs bija Turcijas armijai - vislielākajai no visām Ziemeļatlantijas alianses valstīm.
Šodien organizācijas apvienotie bruņotie spēki ir armijas, gaisa spēki un jūras vienības, kas pārstāv NATO valstis. No šodienas 29 valstis ir starp militāro politisko bloku. Bloka militāro struktūru apvieno kopējās NATO dalībvalstu militārās formas, vienota vadība. Saskaņā ar jaunākajiem datiem, NATO bruņoto spēku kopskaits ir 3 miljoni 800 tūkstoši cilvēku. Ir divi militārā komponenta galvenie spārni - Ziemeļeiropas sabiedroto spēki un Dienvideiropas sabiedroto spēki.
NATO bloka galvenā mītne joprojām paliek Briselē, bet papildus tam tika pievienota militāra komanda, kas izvietota Beļģijas Monsā.
Padomju karaspēka skaita pieaugums Austrumeiropas valstīs un padomju okupācijas zonas Vācijā teritorijā, pro-komunistisko spēku ietekmes apspiešana Grieķijā bija iemesls turpmākai militārās politiskās alianses paplašināšanai. 1952. gadā Grieķija, pēc tam sekoja Turcija, kļuva par organizācijas biedriem, stiprinot NATO klātbūtni Melnajā jūrā. Tas bija pirmais Ziemeļatlantijas bloka paplašināšanās periods uz austrumiem. Mēģinot identificēt Rietumu valstu militārās aizsardzības savienības patiesos mērķus, 1954. gadā Padomju Savienība lūdza dalību organizācijā. Saskaņā ar valsts augstāko politisko vadību dabiska vēlme pievienoties vispārējās kolektīvās drošības sistēmai. PSRS demaršu var uzskatīt par politiskāku, jo bija skaidrs, ka PSRS draudi tika uzskatīti par Ziemeļatlantijas alianses organizācijas mugurkaulu.
Rietumu aizsardzības alianses otrā paplašināšanās bija saistīta ar Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanos NATO. Amerikāņu un britu karaspēka militāro kontingentu, kas atrodas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, pastiprināja Bundeswehr militārās vienības, kas laika gaitā kļuva par galveno Ziemeļatlantijas bloka spēku uz sauszemes. Padomju Savienība un tās Austrumeiropas sabiedrotie, kas ir pretrunā ar strauji mainīgo militāro politisko situāciju Eiropas kontinentā, organizēja savu aizsardzības organizāciju. 1955. gadā NATO sāka konfrontāciju ar savu patieso ienaidnieku - Varšavas pakta valstu organizāciju, kas ietvēra VDR, Polijas, Ungārijas, Čehoslovākijas, Rumānijas, Albānijas un Bulgārijas bruņotos spēkus. Šodien visas šīs valstis ir NATO militārās alianses dalībnieces.
Briselē NATO galvenajā mītnē tajā laikā Alianses pārvaldes struktūras tika pievienotas militāro plānošanas komitejai, kas ir koleģiāla institūcija. Tās sastāvā bija NATO blokā iesaistīto valstu aizsardzības ministri. Neskatoties uz pastāvīgo bloku vēlmi paplašināt, piesaistot jaunus dalībniekus, organizācijas vēsturē ir brīži, kas saistīts ar valstīm, kas pamet bloku. Tātad 1966. gadā, Francijā, atstāja bloka militāro komponentu, kas palika kā politisks dalībnieks. Neskatoties uz to, Francija aktīvi piedalījās organizācijas militārajā struktūrā, kas savā teritorijā veica NATO mācības.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma bloka ietekmes sfēras intensīva paplašināšanās. 1992. gada sākumā NATO galvenajā mītnē Briselē tika paziņota jauna Alianses paplašināšanas stratēģija. Pievienojoties Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, bijušajām Padomju Savienības republikām, kļuva par pirmo Rietumu aizsardzības alianses paplašināšanās austrumu posmu. Līdz šim Ziemeļatlantijas alianses veicināšana ir saistīta ar to valstu skaita iekļaušanu, kuras piedalās bijušās Dienvidslāvijas teritorijā.
